Sēdekļa triecienizturība ir pakāpeniski pievērsta lielākai uzmanībai, izstrādājot drošības pētījumus. Tās galvenais saturs ir izpētīt sēdekļa izturības īpašības zem trieciena slodzes, apvienojot eksperimentu un simulācijas analīzi. Nodrošina labu aizsardzību pasažieriem sadursmes negadījumā.
Automašīnu sēdekļu drošības pētījumi sākās 1950. gados. Dienvidkalifornijas universitāte izmantoja brīvprātīgos, lai veiktu zema ātruma aizmugures sadursmes testus. Tika konstatēts, ka zema aizmugures sēdeklis tajā laikā nevarēja nodrošināt labu atbalstu sadursmes negadījumā, kas viegli noveda pie pasažieriem. Kakla ievainojums. Pētnieki arī atklāja, ka sēdekļa atzveltnes aizmugurējā pieļaujamā deformācija palīdz saglabāt galvu, kaklu un rumpi, samazinot pasažiera ievainojumu pakāpi; vidēja vai augsta intensitāte aizmugures sadursmes gadījumā elastīgā aizmugure nepietiek pasažierim. Efektīva aizsardzība var izraisīt atzveltnes bojājumus un sadursmi starp vadītāju un aizmugurējiem pasažieriem, tādēļ jānostiprina sēdekļa atzveltne pieauga.
Pēdējo divdesmit gadu laikā automašīnu sēdekļu drošības pētījumi ir vērsti uz automašīnas aizmugures sadursmes pasažieru aizsardzību un pakāpeniski veidoja divas elastīgas konstrukcijas un stingras konstrukcijas jēdzienus sēdekļa dizainā. Atbilstoši divām iepriekšminētajām metodēm, dažādās sēdvietu struktūras formas apmācību vienā ir iegūti pozitīvi secinājumi saskaņā ar kontrolējamos testa apstākļos. Tomēr šīs divas izturības koncepcijas tiek veidotas dažādu stiprību sadursmju apstākļos. Kā sasniegt dažādu aizsardzību apstākļos, joprojām var būt svarīgs jautājums, nosakot sēdekļa stiprumu.
